Sirdsamatieres! / 01. Jul

Latvijas čempiones Rubenes florbolistes vienuviet grūti sastapt, jo sezona beigusies, kaut gan... Jau augustā viņām jāpiedalās Eiropas čempionvienību kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā, un Kocēnu sporta namā meitenes var manīt arvien biežāk. Par dzīvesveidu un vaļasprieku stāsta vārtsardze Dace Rumbiņa, komandas kapteine, centra uzbrucēja Zeltīte Bankava, aizsardzes Linda Līce un Guna Spalva un labās malas uzbrucēja Ieva Veide.

Kocēnu sporta namā ģērbtuvju rindā uz pirmajām durvīm glīts uzraksts Rubene/Rants. Durvis atver smaidoša meitene ar slapjiem matiem - komandas vārtsardze Dace Rumbiņa un steidz paziņot, ka tikko noskrējusi krosiņu...Silti mājīgā, gaišā telpa stipri atšķiras no redzētajām skarbajām sportistu ģērbtuvēm, jo te ir pat skaisti. Gaiss smaržo, kopā sajaukušies dažādas kosmētikas aromāti, uz trim atvērtajām skapīšu durvīm karājas koši dvieļi, pie sienas spogulis, visdažādākie šampūnu un dušas želeju flakoni sarindojušies dušas telpā.Ģērbtuvē ir daži apbalvojumi un Viļņa Burceva portrets, - ar bijušā Kocēnu pagasta priekšsēdētāja gādību (viņa sirds pirms trim gadiem pēkšņi piestāja) tika izveidots Kocēnu sporta klubs, uzcelta šī sporta zāle, un varēja sākties lauku meiteņu ceļš uz slavu.

200 km starp treniņiem

Visi Rubenes treniņi notiek Kocēnu sporta nama zālē otrdienu un ceturtdienu vakaros, sezonas karstumā ir bijuši izņēmumi, kad vietējās meitenes braukušas uz Rīgu un bijis arī trešais treniņš Rīgā. Linda uzsver, ka pagājušajā sezonā treniņi bijuši smagāki, proti, vairāk trenēta fiziskā sagatavotība, pošoties Eiropas kausa izcīņai janvārī. "Tas noderēja, īpaši, kad bija kvalifikācijas spēles ar somietēm un zviedrietēm, jo šīs komandas spēlē spēka florbolu. Izturējām, jo bijām labā formā.
Fizisko formu palīdz uzturēt Valmieras vieglatlētu treneris Raitis Ravinskis. "Ikdienas treniņi parasti sākas pusastoņos vakarā, kad atbraukušas un pārģērbušās rīdzinieces, pēc desmitiem Rīgas meitenes sēžas mašīnās un brauc atpakaļ."
"Kāpēc neesmu Rīgas klubos?" pati sev jautā Dace Rumbiņa, kura strādā Rīgā. "Nu negribu! Citiem tas liekas šausmīgi, ka man divreiz nedēļā darbdienās jābraukā uz Valmieru, visi saka: "Ārprāts, kā tu to vari!" Bet te ir mūsu istabiņa, mana komanda, te man ir savs skapis, kurā varu atstāt mantas. Tas tizlākais, ka izbraucam no Rīgas piecos un tad korķos jāsēž, kamēr tiekam laukā."

Dzīves aukles

Dažas meitenes florbola dēļ ir palikušas mācīties Valmierā un iestājušās Vidzemes augstskolā. "Es arī tāpēc atnācu atpakaļ no Rīgas," atzīstas Linda Līce. "Karjera darbā un izglītība arī ir svarīga, bet karjera nesniedz tās emocijas, ko florbols."
"Daudz ar mums auklējas," piebilst Dace. "Vismaz savi līdzekļi nav jāiegulda - mums tiek doti apavi, nūjas, tērpi, ir apmaksāta braukāšana no Rīgas. Paldies, ka mums to dod, lai varam nodarboties ar vaļasprieku!" Dace uzteic attieksmi: "Tādi it kā sīkumi, ja pēc treniņiem, piemēram, Ilvis Pētersons, sabiedrības Kocēnu sporta klubs valdes priekšsēdētājs, atnes augļus. Vēl mums ir forša dakterīte, kas arī izmasē, kad vajag."
Uzbrucēja Ieva gan nosmej, ka dažubrīd florbols esot līdz kaklam: "Tāpēc, ka dzīvojam, lai spēlētu florbolu, liekas, ka nekas cits dzīvē īsti nenotiek." Tomēr kaut kas neesot kārtībā tajā nedēļā, kad kādu iemeslu dēļ neesot bijusi uz treniņu, kaut kā pietrūkstot...

Kāds vārds Dainītim
Dainītis ir komandas treneris Jānis Dainis, kuru citādi meitenes nemaz nesauc, un tikai pirms Jāņiem atceras, ka viņam ir arī vārds. "Treneris mums dod brīvību - ja kādreiz ir ļoti slikts garastāvoklis vai nejūties labi, tad var nenākt uz treniņu," stāsta Ieva. Šī demokrātiskā attieksme pāsteigusi trīs jaunpienācējas, un tas palīdzējis Tatjanai Varšai, Santai Liepiņai un Baibai Jurušai iejusties kolektīvā.
"Ar Baibu vispār bija interesanti," atceras Dace. "Viņa atnāca pie mums uz pussezonu, lai piedalītos pirmajos Eiropas kausos, bet viņai iepatikās. Baiba salīdzināja ar citiem un novērtēja, ka šis ir foršākais kolektīvs un citur vairs viņai negribas."
Ieva domā, ka ar meitenēm ir jāmāk runāt un Jānis Dainis to labi prot, jo atradis īsto pieeju, kā meitenes uzrunāt un panākt līdzdarbošanos. Guna Spalva: "Dainītis nebļauj uz mums un tāpēc, kad viņš sadusmojas, ja mēs pļāpājam ilgi un nedarām to, ko liek, tad mums nāk smiekli. Smejamies, jo esam ieraudzījušas, ka viņš dusmojas, un tad viņš vēl vairāk paliek dusmīgs, ka mēs visas smejamies par to, ka viņš dusmīgs..." arī tagad smejas Guna.
"īstenībā spēles laikā citreiz viņš mums varētu vairāk uzdot," piebilst Ieva. "No malas redzam, ka citi treneri baigi bļauj un citreiz meitenes līdz asarām noved. Mums būtu ļoti grūti strādāt ar tādu cilvēku, jo nav pierasts. Man liekas, ka nav jēgas tādai drausmīgai disciplīnai, es pat nezinu, kas būtu ar komandu, ja mums ieviestu dzelzs režīmu, ka jābūt katrā treniņā, un ja neesi ticis, tad seko kaut kādas sankcijas."

Zosis un zvaigznes
"Pirms svarīgākām spēlēm neviens nav jāmudina, visas meitenes pašas cenšas ierasties," saka Guna. "Kopumā ar treniņu apmeklēšanu mūsu komandā nav problēmu, jo meitenes grib uzvarēt, mēs kopā ejam uz vienu mērķi un centīgi trenējamies."
"Dainītim ir ļoti liels pluss - viņš ir ļoti mierīgs, skatās uz visu pozitīvi. Viņš ir neitrāls un nekad neiesaistās intrigās, paliek malā, nekad nenostājas vienā vai otrā pusē." pamanījusi Dace. "Vēl laba īpašība, ka viņš visām meitenēm dod iespējas. Citi treneri tikai pukst, ka "tā zoss jau neko nevar izdarīt", bet viņš dod iespēju. Piemēram, Guna, sākumā bija laba, tad kaut kas notika, un gāja sliktāk, bet pēkšņi atkal ir progresējusi un ļoti labi spēlē aizsardzībā. Trenerim jāprot celt, nevis nolikt, lamāt, un saukāt par lošiem. Protams, kad ir atbildīgas spēles, tad pārsvarā komandas zvaigznes ir laukumā un velk komandu, bet tāpēc jau tā ir komanda."

Stingrā Zeltīte
Kad meitenes pārāk aizčalojoties, kas, protams, ir raksturīgs tikai daiļā dzimuma būtnēm, tad reizēm palīgā trenerim nākot stingrā kapteine Zeltīte. Kā viņa ko pasakot, tā iestājoties klusums.
"Man patīk trenēties, to pat nevar izstāstīt, kā tas ir," apgalvo kapteine. "Pilnveidojam tehniku, dažādas taktikas. Un vēl pēc treniņa un pēc spēlēm ejam uz trenažieriem. Izturība florbolā ir vajadzīga."
Zeltīte beigusi Sporta pedagoģijas akadēmiju, šoziem atpūtusies, bet nākamo sezonu jau droši vien strādās par sporta skolotāju. Viņa tika aicināta par U-19 meiteņu junioru Latvijas izlases otro treneri, bet Zeltītei šķita par grūtu izbraukāt no Rubenes. Jānis Dainis domā, ka viņa kļūs par labu florbola treneri.
Katram ir sava aizraušanās, un man tas ir florbols," nopietni nosaka Zeltīte. "Starp citu, Zeltīte ir ļoti laba spēlētāja, un man pat gribētos teikt, ka labākā Latvijā. Viņa ir tāda klusiņa un kautrīga, bet viņa mums ir autoritāte," komandas kapteini vērtē Dace Rumbiņa.
Tā iznācis, ka lielākoties meitenes, kā pašas saka, nāk no viena pagalma un tāpēc nekašķējoties. "Ja kāds uz laukuma kādā epizodē ko sliktu pasaka vai uzbrēc, esam jau iemācījušās, ka to nedrīkst uztvert personiski, jo citādi sākas aizvainojumi, bet tādas lietas nevar būt, ja komandā jāspēlē," secinājusi Guna. "Jāņem vērā, ka arī otram cilvēkam ir emocijas un varbūt viņš tajā brīdī cīnās vairāk nekā tu un grib, lai būtu rezultāts. Pēc spēles arī cenšamies viena otru nomierināt, ja kādai vairāk emocijas sakāpušas."

Naudas skāde
Rubenietes atceras, ka pirms daudziem gadiem pašām vajadzēja maksāt divus latus ceļam, kad braukušas uz sacensībām. Par savu naudu pirkti arī tērpi un nūjas. Visas florbolistes vienbalsīgi saka, ka negribētu saņemt nekādu atalgojumu, jo tad būtu jāinteresējas, vai vienam nemaksā vairāk, otram mazāk, un būtu kašķi.
"Ja godīgi, es nekad neesmu domājusi, ka ar florbola spēlēšanu varētu naudu pelnīt," nosaka Linda Līce. "Man tas vienkārši viss patīk. Un vienmēr ejam laukumā ar pārliecību, ka jāuzvar, nevis ka par uzvaru kaut kas jānopelna."
Meitenes norāda, ka arī Rubenes puišu komandā viens par otru ceļas un krīt un cīnās no sirds, bet Cēsu Lekringā spēlētājiem maksā, un viņi iet kā uz darbu. "Man liekas, ka viņiem būtu labāki rezultāti, būtu tikuši augstāk par ceturto vietu, bet pietrūka vienotības, jo katrs gāja atstrādāt savu naudu," prāto Linda.

Priekšnieki un pasniedzējas
Vai studiju biedri un kolēģi lepojas ar Latvijas čempionēm? Guna stāsta:"Kad dabūjām zeltu, meitenes augstskolā smaidīja: "O, re kur nāk mūsu čempione!" angļu valodas pasniedzēja apsveica ar uzvaru, teica, ka esot avīzē lasījusi."
Dace Rumbiņa strādā Rīgā kompānijā KPMG biznesa konsultāciju jomā, viņas darbdiena ir diezgan intensīva. "Florbola laukumā ir pilnīgi cita vide, un es varu riktīgi labi relaksēties no darba. Man ir forši priekšnieki, kuri ļauj ņemt atvaļinājumus, kad braucu uz turnīriem ārzemēs, un interesējas, kā veicas. Kad spēles notiek Rīgā, tad atnāk arī daži kolēģi un fano par mūsu komandu. Pēc zelta medaļas izcīnīšanas mani visi apsveica un dāvināja puķes,"
Florbols nav hokejs vai basketbols, ko visur translē un visi redz. Meitenes norāda, ka tomēr arī florbolā sportistiem ir augsti sasniegumi, bet to neievēro. Dace, kurai jau četras reizes nācies aizstāvēt Latvijas godu arī pasaules čempionātos, piezīmē, ka mūsu hokejisti, par kuriem visi jūsmo, pasaulē spēja iegūt tikai 11. vietu, bet Latvijas sieviešu florbola izlase iepriekšējā pasaules čempionātā Dānijā izcīnīja 4. vietu. "Mēs spējam būt pasaulē ceturtās labākās! Pasakiet, vai daudzām komandām Latvijā vēl ir tādi sasniegumi?!" vaicā Dace.

Skaistules ar nūju
Vai jebkura Latvijas daiļava var spēlēt florbolu? Guna saka: "Man liekas, ka tas viss nāk ar laiku, pamazām uztrenējas, bet jābūt arī izpratnei. Tomēr jebkurš nevar vārtos stāvēt! Ir bijušas meitenes, kuras atnāk patrenēties kā vārtsardzes, bet nesanāk. Nav tā reakcija vai arī neatkarīgi no tā, ka galvā ķivere, aiztaisa automātiski acis, kad bumbiņa nāk virsū."
"Vārtsargam nepieciešama reakcija," komentē vārtsardze Dace. "Bet pats svarīgākais ir psiholoģiskais faktors, ir jāspēj noskaņoties spēlei, jākoncentrējas, nedrīkst atslābt, jācīnās par katru bumbiņu."
Dzirdēju, ka junioru izlases meitenes pirms spēlēm uztraucas, kā laukumā izskatīsies, bet rubenietes saka, ka Latvijas čempionēm tas nedraudot, viņas spējot pilnībā nodoties spēlei, un vienīgā rūpe esot, kā saspraust matus, lai tie netraucētu un nekristu acīs.

Savdabīgs tips kolektīvā
Ko saka vecāki? "Kad es mājās čīkstu, ka man, piemēram, celis sāp, tad mamma saka, ka jāmet tā spēlēšana malā un nav ko bojāt veselību," stāsta Ieva, saprotot, ka vecāki tajos brīžos bērnu žēlo. Gunas vecāki gan esot nelokāmi un uz vaidēšanu, ka negribas braukt uz treniņu, atsakot, ka ir jābrauc, un viss. "Mana mamma un tētis brauc bieži uz spēlēm," stāsta Guna, un Ieva piebilst, ka māsām Spalvām jau senči esot vareni fani.
Ceļš uz florbolu visām līdzīgs - vienai pagalma puikas iedevuši nūju, cita gribējusi pamēģināt, jo puikas skolā smuki spēlējuši. Spalvām un Bankavām tā ir māsu tradīcija, sāka spēlēt vecākā, un pārējās arī iesaistījās. "Vaidavā un Rubenē jau nav nekā cita ko darīt, kā spēlēt florbolu," galavārdu saka Guna.
Kā puiši uztver, ka draudzenes tādas azartiskas sportistes? "Kas viņiem cits atliek, kā nesties līdzi," nosaka Dace, jo lielai daļai meiteņu draugi ir florbolisti, turklāt vēsturiski - no Rubenes puišu komandas. "Bet labāk ir ar puišiem, kas ienāk no malas, un tad viņi kļūst par lieliskiem florbola faniem, sāk braukāt līdzi uz spēlē."
Meitenes uzskata, ka, nodarbojoties ar sportu, viņas daudz iegūst kā personības. Visām raksturīga atbildība, neatlaidība - tu gribi, un tu sasniegsi, jo zini, ka ar darbu vari to izdarīt. "Galvenais, ka sportisti ir labi komandas spēlētāji un mūsdienās tas ir svarīgi arī darbā, lai var paļauties, rēķināties ar otru. Plašāks redzesloks un komunikabilitāte - tas nāk par labu darba devējiem un arī kolēģiem ir interesantāk, jo tāds savdabīgs tips kolektīvā," saka Dace Rumbiņa. "Mums ir ļoti forša komanda, un nav Latvijā nevienas citas tādas. Mēs esam ļoti saliedētas, kopā ejam arī tusēt. Kamēr ir labi kopā, kāpēc kaut ko sagraut?"

Pārpublicēts no žurnāla "SPORTS" (Nr. 26, 27.06.-03.07.2008.)
Intervēja - Iveta Daine

"Kocēnu sporta klubs" © 2008
info@ksk.lv